Komentē Mg.jur Edgars Pundurs par nepārvaramās varas definīcju attiecībā uz COVID-19.

Nepārvarama vara jeb “force majeure” ir termins, ko dzirdējuši daudzi. Lai arī Latvijas tiesību akti nesatur precīzu nepārvaramas varas definīciju, pēc būtības ar “nepārvaramu varu” saprotams apstāklis, kas parasti atbrīvo vienu vai abas puses no līguma izpildes noteiktā apmērā pēc šāda apstākļa iestāšanās.

Savu aktualitāti nepārvarama vara atguva tieši Covid-19 pandēmijas uzliesmojuma laikā, kad arvien vairāk pakalpojumu sniedzējiem, kā arī to klientiem radās grūtības izpildīt sev uzņemtās saistības. Šādos apstākļos arvien biežāk to sāka izmantot kā argumentu, lai atbrīvotos pienākuma izpildīt apsolīto. Fotografēšanas līgumu kontekstā daudzi fotogrāfi noteikti saskārās ar klientiem, kas aizbildinājās ar nepārvaramu varu un vairījās apmaksāt pakalpojumus vai arī tieši pretēji – sāka atprasīt par pakalpojumu iemaksāto depozītu/rezervācijas maksu. Taču jautājums ir, vai Covid-19 pandēmijas apstākļos tiešām ir pamats runāt par nepārvaramu varu kā instrumentu, kas palīdz atbrīvoties no uzņemtajām saistībām, un kā rīkoties situācijās, kad klients vēlas atteikties no pakalpojuma un saņemt atpakaļ visu iemaksāto naudu.

Viens no civiltiesību pamatakmeņiem ir princips, ka tiesīgi noslēgti līgumi ir jāpilda. Civillikums paredz, ka tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus. Proti, nav pieļaujama situācija, kurā klients atsakās no līguma izpildes bez pamatojuma. Pusēm ir iespēja atkāpties no līguma, pamatojoties uz nepārvaramu varu, atsevišķos un specifiskos gadījumos, ko paredz Civillikums, kā arī, ja šādas tiesības ir jau sākotnēji pielīgtas līgumā.

Vispirms apskatot likumā paredzēto regulējumu, jāsecina, ka Līgums par fotografēšanas pakalpojumiem pēc savas dabas ir uzņēmuma līgums. Lai arī Civillikumā nepārvarama vara pieminēta vairākkārtīgi, attiecībā uz uzņēmuma līgumu tā tieši minēta tikai Civillikumā 2220.pantā, kas paredz, ka uzņēmējs (pakalpojumā sniedzējs) neatbild par uzņēmējam nodotās lietas bojāeju, nozušanu vai sabojāšanos nepārvaramas varas dēļ. Šāds nosacījums nepalīdzēs atteikties maksāt par pielīgtajiem pakalpojumiem.

Vēl būtu pamats aplūkot arī Civillikuma 2226.pantu, kas paredz, ka pienākums maksāt atkrīt, ja darba priekšmets iet bojā bez darījuma pušu vainas. Taču, pirmkārt, klientam būs sarežģīti pierādīt, ka šis pants attiecas uz fotografēšanas pakalpojumu, un otrkārt, šis pants jebkurā gadījumā paredz tiesības pakalpojuma sniedzējam dabūt atlīdzību par savām pūlēm un izdevumiem. Līdz ar to secināms, ka attiecībā uz fotografēšanu kā uzņēmuma līgumu, Civillikums tieši neparedz atsevišķus un specifiskus gadījumus vienpusēji izbeigt līgumu un pieprasīt visas naudas atgriešanu nepārvaramas varas dēļ.

Taču Civillikums nav paredzēts, lai noregulētu visus gadījumus dzīvē. Līdz ar to puses savos līgumus var arī pašas vienoties par to, kā rīkoties konkrētās situācijās, tostarp, iestājoties nepārvaramas varas apstākļiem. Līdz ar to var būt novērojams, ka klienti, pieprasot izbeigt līgumu vai atgriezt visu naudu, atsauksies tieši uz šādiem līguma punktiem. Šādā gadījumā svarīgi izpētīt, ko tie paredz, un vai tiešām dod tiesības saņemt atpakaļ visu naudu.

Kā minēts iepriekš, “nepārvarama vara” nav nodefinēta normatīvajos aktos. Tādēļ puses parasti nepārvaramas varas apstākļus definē pašā līgumā. Līdz ar to līgumi bieži saturēs arī nepilnīgu to notikumu vai apstākļu sarakstu, kurus varētu uzskatīt par nepārvaramas varas apstākļiem, kā arī noteikumus pušu rīcībai, ja tie iestājas.

Parasti tiek norādīti dažādi piemēri: kara vai terora akti, ugunsgrēks, plūdi, sprādziens, zemestrīce vai citi dabas spēki, pilsoņu nemieri, valdības darbība, jebkādi streiki vai darba traucējumi, utml. Taču ievērojot, ka lielākā daļa līgumu tikuši sastādīti vēl pirms pandēmijas, diez vai šis saraksts ietvers pandēmijas vai citas epidemioloģiskas vai veselības nozares krīzes. Līdz ar to rodas jautājums, vai Covid-19 tiešām var uzskatīt par nepārvaramas varas apstākli.

Vispirms jāsaprot, ka līgumu izpildes kontekstā ir jārunā nevis par pašu Covid-19 pandēmiju, bet gan par tās rezultātā pieņemto ierobežojumu ietekmi uz saistību izpildi. Proti, vai ārkārtējā stāvokļa izsludināšana, pieņemtie ierobežojumi un vīrusa izplatīšanās objektīvi ietekmē saistību izpildīšanu, padarot to par neiespējamu.

Attiecībā uz ārkārtas stāvokļa izsludināšanu valstī, jāpiekrīt Latvijas Republikas Tieslietu ministrijai, kas savā skaidrojumā jau norādījusi, ka ārkārtējās situācijas izsludināšana pati par sevi nenozīmē nepārvaramas varas apstākļus jebkādās civiltiesiskās attiecībās. Tā ir taisnība, ka ārkārtējā stāvokļa laikā noteiktie ierobežojumi var radīt nepārvaramas varas apstākļus konkrētu saistību izpildē, kur tieši noteiktie ierobežojumi padara noteiktu saistību izpildi neiespējamu. Piemēram, ja pasākums paredzēts laikā, kad Ministru kabinets izsludina mājsēdi, līguma puses visticamāk varēs atsaukties uz nepārvaramu varu. Vai arī, ja ir jānodrošina apmācības, kuras var novadīt tikai klātienē, Ministru kabineta liegums veikt klātienes apmācības var būt nepārvarams šķērslis. Katra situācija ir vērtējama individuāli.

Taču vispārīgs fakts, ka ir ticis izsludināts ārkārtējais stāvoklis vai pieņemti ierobežojumi, pats par sevi visticamāk nekalpos kā nepārvaramas varas apstāklis. Pieredze rāda, ka saimnieciskā darbība joprojām tiek veikta arī vīrusa skartajās zonās. Pat ja Covid-19 var radīt apdraudējumu, saistību izpildi joprojām ir iespējams veikt, ievērojot nepieciešamos drošības pasākumus.

Līdzīgus pieņēmumus ir izdarījusi arī Augstākā tiesa, kad tā vērtēja iepriekšējās vispārējās ekonomiskās krīzes radītās sekas darījuma pušu iespējām pildīt līgumus. Proti, lai arī vispārējā ekonomiskā krīze, varēja radīt šķēršļus norēķināties atbilstoši līguma noteikumiem, tomēr šāda šķēršļa rašanās pati par sevi vēl nerada tiesības nepildīt saistības. Tiesa arī norādījusi, ka ir jānošķir saistību izpildes neiespējamība no grūtībām izpildīt saistības.

Turklāt, svarīgi norādīt, ka saskaņā ar juridisko literatūru, nepārvaramu varu raksturo vairākas pazīmes, tostarp, vai saprātīga persona līguma slēgšanas brīdī to nevarēja paredzēt. Ja vēl ir iespējams diskutēt, vai puses varēja paredzēt ierobežojumu ietekmi uz pakalpojumu sniegšanu līgumos, kas noslēgti pirms Covid-19 pandēmijas, tad ir mazticams, ka puses šobrīd nevarētu paredzēt iespējamus ierobežojumus nākotnē.

Augstāk minētās atziņas var piemērot arī uz Covid-19 radīto krīzi. Tas, ka saistību izpildi apgrūtina valstī ieviestās higiēnas un veselības prasības vai arī pieņemtie veselības ierobežojumi, pats par sevi nenozīmēs, ka saistību izpildīt nav iespējams. Ir atšķirība, vai pakalpojumus sniegt liedz objektīvi iemesli, pieņemsim, jebkāda veida fotografēšanas pasākumu aizliegums, vai arī subjektīvi iemesli, proti tas, ka jaunais pāris nevēlas laulāties, jo kāzas maskās vai ar mazāku cilvēku skaitu neatbilstu viņu priekšstatiem par šo pasākumu. Līdz ar to, vienojoties par fotografēšanas pakalpojumu, klientam ir jāpilda savas saistības pat tad, ja to izpilde ir apgrūtināta, vai neatbilst klientu subjektīvam priekšstatam par pakalpojuma sniegšanas veidu.

Visbeidzot, svarīgi atzīmēt, ka civiltiesībās valda tā saucamais līgumu brīvības princips. Tas būtībā nozīmē to, ka pusēm ir tiesības izvēlēties, vai slēgt kādu līgumu, kā arī noteikt, kāds būs šī līguma saturs. Līdz ar to no potenciāliem strīdiem ar klientiem par pakalpojuma atcelšanu un iemaksātās naudas atgriešanu var izvairīties ar atbilstošiem līguma punktiem. Līguma puses jau sākotnēji var nodefinēt, kādi apstākļi tiek vai netiek uzskatīti par nepārvaramu varu, un kā puses rīkosies to iestāšanās gadījumā. Ja puses jau sākotnēji ir paredzējušas, ka Covid-19 izplatību, epidēmiju vai ārkārtējo situāciju valstī nevar uzskatīt par apstākli, kas saistību izpildi padarītu neiespējamu, klienti nevarēs atsaukties uz nepārvaramu varu kā iemeslu, kas ļautu vienpusēji izbeigt līgumu un pieprasīt atgriezt visu par pakalpojumu samaksāto naudu, tostarp depozītu vai rezervācijas maksu.